Būtības minimālists uzreiz atšķir vajadzīgo no nevajadzīgā. Sapulces jautājumus, e-pasta saturu un darāmo darbu kaudzi viņš vispirms sadala kategorijās «darīt tagad», «atmest» un «atlikt», un tikai tad sāk rīkoties. Netērēt pieejamo laiku un enerģiju — tā ir šī tipa pamata attieksme.
Apstrāde galvā ir ātra, un viņš spēj vienlaikus darboties ar vairākām lietām. Atbildēt uz e-pastu un gatavot ko citu, izpildīt pēkšņu steidzamu uzdevumu un pēc tam atgriezties pie iepriekšējā darba, strādāt ar rokām, paturot galvā vairākas norādes — viņam dabiski ir saglabāt tempu paralēlā darbā. Gan uzdevumus ar vārdiem, gan vizuālos uzdevumus viņš spēj paveikt praksē, nedodot priekšroku tikai vienam veidam.
Cena parādās tur, kur vajadzīgs dziļums un precizitāte. Rūpīga domāšana, ilgstošs darbs ar jaunu problēmu, dziļa iedziļināšanās abstraktā diskusijā — tas viss ātri nogurdina. Viņam ir grūti nošķirt «spēju ātri paveikt» no «esmu kārtīgi apdomājis», un dažkārt viņš nonāk pie secinājuma jau tad, kad izprasta tikai puse. Tā kā lēmums atmest nāk ātri, vēlāk biežāk var atklāties: «To nedrīkstēja atmest.»
Risinājums ir iepriekš noteikt vienu «robežu, aiz kuras neko nedrīkst atmest». Neatbilstības sajūta, izņēmumi un ilgtermiņa riski — jau sākumā var nolemt, ka šīs 3 lietas vienmēr jāņem vērā. Spēja atmest lieko ir šī tipa ierocis. Tāpēc to nevajag apturēt: ja pasargāta joma, kurā neko nedrīkst atmest, visu pārējo var pilnībā veltīt efektivitātei.
Stiprās puses
Tiklīdz pienāk informācija vai uzdevums, spēj izvēlēties «darīt tagad», «atmest» vai «atlikt», tāpēc sāk rīkoties, netērējot laiku šaubām.
Spēj paturēt galvā vairākas norādes vai uzdevumus un katru virzīt paralēli, tāpēc arī saspringtā darba vidē turpina darboties bez iestrēgšanas.
Termiņu un resursu ierobežojumi vairāk paātrina darbību nekā situācijas ar lielu brīvību, tāpēc ir vieglāk izmantot savas spējas spriedzes apstākļos.
Vājās puses
Rūpīga domāšana, ilgstošs darbs ar nepazīstamu problēmu, dziļa iedziļināšanās abstraktā diskusijā — tas viss ātri nogurdina, un situācijās, kurās vajadzīgs dziļums, nākas piekāpties citiem tipiem.
Ātras apstrādes dēļ dažkārt nonāk pie secinājuma, pirms doma ir rūpīgi nostiprināta, un vēlāk darbs jāpārstrādā.
Pārmērīga efektivitātes prioritāte dažkārt liek atmest arī neatbilstības sajūtu, ilgtermiņa riskus un citus elementus, kas īstermiņā šķiet nevajadzīgi.